Jurismi
Šķiršanās prāva. Tiesnesis sievai: - Kāpēc tad jūs precējāties ar šo cilvēku? - Es domāju, ja vīrietis katru dienu dzer, tad viņš labi nopelna.
Reģistrētiem lietotājiem
E-pasta adrese:
Parole:
Neesi reģistrēts?
Sadaļas
Mūs atbalsta
Juridiskie pakalpojumi
Līgumu paraugi
Par izpildu rakstu izsniegšanu uz patstāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma pamata(0)
Raksts lasīts 9364 reizes. Sadaļa Civilprocesuālās tiesības
Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2005.gada 17.janvāra spriedumā „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” norādīts, ka „Lai arī Eiropas Padomes institūcijas savā praksē nav nodalījušas labprātīgi ierobežojamās un neierobežojamās 6.pantā garantētās tiesības, tiesību zinātnē secināts, ka pie otrās grupas pieder vismaz tiesības uz pušu līdztiesību, tiesas neatkarību un iespēju tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz objektīvu tiesu .....Šīs tiesības ir sevišķi būtiskas tādēļ, ka tās nepieciešamas ... likuma varas aizsardzībai ..... Satversmes 1.pants ... paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību”.[1]
Civilprocesa likuma 533.pants nosaka šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšanas kārtību, bet Civilprocesa likuma 536.pantā norādīti izpildu raksta izsniegšanas atteikuma pamati. Atteikums izsniegt izpildu rakstu ir atbildētāja tiesību aizsardzības līdzeklis, jo valstij ir pienākums nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret tādiem procesuālo normu pārkāpumiem, kas skar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sargātās tiesības, tādas kā tiesības uz pušu līdztiesību, tiesas neatkarību, iespēju tikt uzklausītam.[2] Šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas stadijā un šī kontrole uzskatāma par pietiekamu līdzekli pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai.[3] Ja pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmums izpildāms Latvijā un labprātīgi netiek pildīts, ieinteresētā puse ir tiesīga vērsties rajona (pilsētas) tiesā pēc parādnieka dzīvesvietas vai atrašanās vietas (juridiskās adreses) ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei[4] un tiesai rūpīgi jāpārbauda, vai šķīrējtiesa nav pārkāpusi savas kompetences robežas, taisot nolēmumus, kas nav aptverti ar šķīrējtiesas klauzulu vai skar trešo personu tiesības. Piemēram, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis 2011.gada 14.jūnija lēmumā lietā Nr.3.12 – 347/10 atteica izsniegt izpildu rakstu, jo šķīrējtiesa izspriedusi lietu, neievērojot Civilprocesa likuma D daļas noteikumus – šķīrējtiesa izskatījusi rakstveida procesā lietu K.K. prasībā pret A.Ģ. par parāda piedziņu un nospriedusi piedzīt no A.Ģ. par labu K.K. Ls 866.00, kas sastāv no aizdevuma pamatsummas Ls 100.00, aizdevuma lietošanas procentiem Ls 100.00, līgumsoda Ls 300.00 un šķīrējtiesas procesa izdevumiem Ls 366.00 apmērā. Šķīrējtiesa, piedzenot līgumsodu, nav ievērojusi Civillikuma 5.panta nosacījumus, šajā gadījumā līgumā noteiktais līgumsods neatbilst labas ticības principam un Civillikuma 1.pantam, kā arī nav ņemts vērā, ka līgumsods pastāv tikai kā papildsaistība blakus pamatsaistībai. Eiropas padomes Ministru komitejas 1978.gada 20.janvāra rekomendācijā ,,Par soda klauzulu civiltiesībās” noteikts, ka soda klauzula ir jebkurš līguma punkts, kas paredz par pamatsaistības neizpildi pienākumu apsolītājam (parādniekam) maksāt naudas summu kā soda naudu vai kompensāciju. Noteikto summu tiesa var samazināt, ja tā ir acīm redzami pārāk liela. Šķīrējtiesa minēto nav ievērojusi. Uz šo rekomendāciju vērsusi uzmanību arī Eiropas Kopienu tiesa, norādot, ka nacionālajām tiesām ir pienākums iztulkot nacionālo tiesību normas atbilstoši rekomendācijām (lieta C-333/88 Grimaldi v.Fonds des Maladies Professionelles, 1989.), kas nozīmē to, ka uz rekomendāciju attiecināms netiešās iedarbības princips.[5] Ievērojot minētās judikatūrā nostiprinātās atziņas, ar šķīrējtiesas spriedumu piedzītais līgumsods ir acīmredzami pārāk liels un nav iespējams atzīt par samērīgu un taisnīgu līgumsodu, kas pārsniedz parāda summu vairakkārt, līdz ar ko, ievērojot taisnības apziņu, šķīrējtiesai līgumsodu bija samērīgi jāsamazina līdz pamatparāda apmēram. Savukārt Jelgavas tiesas tiesnese 2009.gada 10.augusta lēmumā lietā Nr.3 – 12/3091/09, ar kuru atteica izsniegt izpildu rakstu uz pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma pamata, norādīja uz Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, kas nosaka, ka, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Jelgavas tiesas tiesnese 2009.gada 10.augusta lēmumā lietā Nr.3 – 12/3091/09 atsaucās uz Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra spriedumā „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” (lieta Nr.2004-10-01) secinājumu daļā norādīto[6], ka saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesā pieļautajiem pamattiesību pārkāpumiem un nav uzņēmusies novērst jebkuru kļūdu, ko pieļāvusi pušu izvēlētā šķīrējtiesa. Tomēr uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs pienākums atteikt izpildu rakstu izsniegšanu, ja šķīrējtiesas procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo pienākumu izpildīt.[7] Ņemot vērā, ka Civilprocesa likuma 536.pants izvirza vispārējās jurisdikcijas tiesai prasību vērtēt, vai nepastāv izpildu raksta izsniegšanas atteikuma pamats, bet lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei tiesnesis pieņem uz iesniegto dokumentu pamata, tiesnese uzskatīja, ka, neiepazīstoties ar šķīrējtiesas lietas materiāliem nav iespējams pārliecināties vai konkrētā šķīrējtiesa, izšķirot strīdu ir ievērojusi Civilprocesa likuma D daļas noteikumus[8], līdz ar to šķīrējtiesai nosūtīts lūgums iesniegt Jelgavas tiesā šķīrējtiesai lietu (norādīts lietas Nr.). Iepazīstoties ar šķīrējtiesas lietu (norādīts lietas Nr.), tiesnese saskaņā ar Civilprocesa likuma 536.panta 6.punktu, kas nosaka, ka izpildu raksta izsniegšanas atteikuma pamats var būt arī tas, ka šķīrējtiesas process nav noticis atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai šā likuma D sadaļas noteikumiem, secināja, ka no šķīrējtiesas lietā esošā prasības pieteikuma redzams, ka prasītājs pielikumā norāda, ka prasības pieteikuma pielikumā ir pierādījumi par prasības pieteikuma nosūtīšanu atbildētājam, taču šķīrējtiesas lietā šādi pierādījumi neatradās[9]. Un, neskatoties uz to, ka atbildētājs saņēmis prasības pieteikumu, tiesnese uzskatīja, ka tā kā šķīrējtiesas 2009.gada 26.marta spriedumā nav norādīts un lietas materiālos nav pierādījumu par prasības pieteikuma nosūtīšanu atbildētājam, iesniedzot prasības pieteikumu šķīrējtiesā, šķīrējtiesas procesā nav ievērots Civilprocesa likuma 514.panta trešās daļas 4.punkta nosacījums.[10] Bez tam, ja ne sprieduma motīvu, ne rezolutīvajā daļā nav norādīts konkrēti, kam radušies šķīrējtiesas procesa izdevumi un kam par labu piedzenami šķīrējtiesas procesa izdevumi, atzīstams, ka šķīrējtiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 530.panta otrās daļas 11.punktu. Arī Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2009.gada 29.jūnija lēmumā atzina, ka tas, ka šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvajā daļā nav norādīts kā labā piedzenami šķīrējtiesas procesa izdevumi – konkrēti nav norādītas puses –, neatbilst Civilprocesa likuma 530.panta otrās daļas 11.punktam.[11] Minētais trūkums ir pietiekams likumīgs šķērslis izsniegt izpildu rakstu spriedumā nospriestās pamatsaistības piespiedu izpildei, jo šķīrējtiesas spriedums tiek nodots izpildei pilnīgi nevis kādā tās daļā, tādējādi šis trūkums nav novēršams, izskatot pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 528.panta otru daļu, šķīrējtiesas nolēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā. Tas nav pārsūdzams, un par to nevar iesniegt protestu, līdz ar to tas kļūst galīgs un izpildāms. Un vispārējās jurisdikcijas tiesai ar lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei nav tiesību grozīt šķīrējtiesas spriedumu pēc būtības. Šādu atzinumu ir sniedzis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments lietā Nr.SPC-28/2008.[12] Savukārt Rīgas rajona tiesas tiesnese 2010.gada 12.novembra lēmumā lietā Nr.3 – 12/4364/10, ar kuru atteica izsniegt izpildu rakstu uz pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma pamata, norādīja uz Augstākās tiesas apkopojumā „Tiesu prakse lietās par izpildu rakta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei” ieteikumu un priekšlikumu 6.punktu, kurā minēts, ka tiesnesis, izlemjot jautājumu par izpildu rakta izsniegšanu, it sevišķi vērtē (..) šķīrējtiesas sprieduma neatbilstību Civilprocesa likuma 530.panta otrajā daļā noteiktajām spriedumā norādītajām sastāvdaļām.[13] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 530.panta otrās daļas 5.punkta nosacījumiem šķīrējtiesas spriedumā norādāms motivējums[14], kurā konstatēta pareizā piemērojamā tiesību norma un faktisko apstākļu atbilstība šai normai. Tas uzliek par pienākumu šķīrējtiesai vērtēt pušu noslēgtā līguma noteikumus. Kā atzinis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2009.gada 28.oktobra lēmumā lietā Nr.SPC-99[15], ja šķīrējtiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 530.panta otrās daļas 5.punktu par sprieduma motivēšanu, tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu, kas var būt par pamatu izpildu raksta izsniegšanas atteikšanai. No iepriekš norādītā izriet, ja puses nav vienojušās par to, ka šķīrējtiesas spriedums var nesaturēt motivējumu par lietas faktiskajiem apstākļiem un prasījumu pamatotību, ir pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu. Līdz ar ko šķīrējtiesai spriedumā jāizvērtē un jāmotivē līgumsoda samērīgums atbilstoši Civilprocesa likuma 530.panta otrās daļas 5.punkta prasībām par sprieduma motivēšanu.[16] Savukārt Jelgavas tiesas tiesnese 2011.gada 1.septembra lēmumā lietā Nr.3 – 12/1978/11, uzskatīja, ka šķīrējtiesa nepamatoti noteikusi atbildētājiem maksāt prasītājam par laika periodu no 2009.gada 3.jūlija līdz sprieduma izpildei procentus – 16,8% gadā no piespriestās, bet nepiedzītās parāda pamatsummas, kas sprieduma taisīšanas dienā ir Ls 3505,69, jo šāda jautājuma izlemšanu neparedz šķīrējtiesas līgums.[17] Minētajā Jelgavas tiesas tiesneses lēmumā norādīts, ka tiesnese pievienojas Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2009.gada 22.septembra lēmumā izdarītajam secinājumam, ka, ietverot līgumā šķīrējtiesas klauzulu, šis līgums attiecīgi ietver to, ka šķīrējtiesa ar spriedumu izšķirs tikai tos jautājumus, kurus tai ir paredzējis likumdevējs, izsmeļoši tos uzskaitot Civilprocesa likuma 530.pantā.[18] Ņemot vērā Civilprocesa likuma 536.panta pirmās daļas 7.punktā noteikto, izpildu rakstu var izsniegt tajā šķīrējtiesas nolēmuma daļā, kura atbilst šķīrējtiesas līgumam, ja vien to var nošķirt no jautājumiem, kas nav ietverti šķīrējtiesas līgumā. Jelgavas tiesas tiesnese 2011.gada 1.septembra lēmumā lietā Nr.3 – 12/1978/11 norādīja, ka izpildu rakstu nevar izsniegt tajā daļā, kurā izšķirts jautājums, kas nav ietverts šķīrējtiesas līgumā, proti, par prasītāja tiesībām par laika periodu no 2009.gada 3.jūlija līdz sprieduma izpildei saņemt procentus – 16,8% gadā no piespriestās, bet nepiedzītās parāda pamatsummas, kas sprieduma taisīšanas dienā ir Ls 3505,69.[19] Izlemjot jautājumu par atteikšanos izdot izpildu rakstu daļā, kurā noteiktas prasītāja tiesības saņemt procentus līdz sprieduma izpildei, tiek ievērota arī pastāvošā judikatūra, kurā secināts, ka šķīrējtiesa nav tiesīga noteikt spriedumā prasītāja tiesības saņemt procentus līdz sprieduma izpildei.[20] Savukārt Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2010.gada 10.septembra lēmumā lietā Nr.3-12/4963 konstatēts, ka gadījumā, ja šķīrējtiesas līgumā nav norādīta konkrēta šķīrējtiesa, kurai strīds jāizskata un puses vēlāk nespēj vienoties vai nav vienojušās par strīda nodošanu konkrētai pastāvīgai šķīrējtiesai, līgums zaudē spēku kā neizpildāms. Pieteikumam pieteicējs pievienojis 2010.gada 18.maija brīdinājumu, ar kuru pieteicējs atgādināja parādniekam par parāda esamību un lūdza ne vēlāk kā piecpadsmit kalendāro dienu laikā pilnīgi norēķināties ar pieteicēju, veicot parāda samaksu uz pieteicēja bankas kontu, vienlaicīgi brīdinot parādnieku, ka gadījumā, ja parāds netiks apmaksāts noteiktajā termiņā, pieteicējs būs spiests griezties jebkurā šķīrējtiesā pēc prasītāja izvēles un strīds tiks izskatīts saskaņā ar šīs šķīrējtiesas reglamentu, šķīrējtiesnešu skaits – viens, kuru ieceļ šķīrējtiesas priekšsēdētājs, procesa vieds – rakstveida, procesa valoda – latviešu, un ja atbildētājs nesniedz atsauksmi uz prasību, tad uzskatāms, ka atbildētājs prasību atzīst pilnā apjomā. Visi dokumenti, kas tiek nosūtīti uz pušu norādītajām adresēm tiek uzskatīti par saņemtiem. Šāds pieteicēja vienpusējs otrai pusei nosūtīts brīdinājums, nevar tikt atzīts par šķīrējtiesas līguma formu Civilprocesa likuma 492.panta otrās daļas izpratnē, līdz ar to atzīstams, ka puses nav spējušas vienoties par šķīrējtiesas līguma papildinājumiem un šādi šķīrējtiesas papildinājumi kā neizpildāmi nav spēkā.[21] Bez tam šajā brīdinājumā pieteicējs nav norādījis konkrētu šķīrējtiesu, kurai varētu uzticēt civiltiesiskā strīda izšķiršanu. Vienošanās par konkrētu šķīrējtiesu ir noformējama atbilstoši šķīrējtiesas līguma formas prasībām – rakstveidā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 492.panta tiesību normām, kas konkrētajā gadījumā nav izdarīts. Bez tam minētajā lēmumā tiesnese neatstāja bez ievērības no 2008.gada 17.aprīļa Līguma Nr.08-6 redzamo faktu, ka minētais līgums noslēgts starp SIA „x”, tās A. R.personā, kas darbojas uz sabiedrības statūtu pamata un turpmāk tekstā saukts izpildītājs, no vienas puses un SIA „y”, tās A. J. personā, kas darbojas uz sabiedrības statūtu pamata un turpmāk tekstā saukts pasūtītājs, no otras puses, taču minēto līgumu SIA „y” vārdā parakstījusi I.J., kas ir vienīgā SIA „y” valdes locekle ar tiesībām pārstāvēt kapitālsabiedrību atsevišķi, līdz ar ko secināms, ka līgumā iekļauti kļūdaini parādnieka pārstāvja dati.[22] Ņemot vērā, ka starp pusēm nav noslēgta rakstiskas vienošanās par strīda nodošanu izskatīšanai konkrētai šķīrējtiesai, saskaņā ar Civilprocesa likuma 536.panta sesto punktu ir pietiekams pamats atteikt izsniegt izpildu rakstu. [1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra spriedums „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” Lietā Nr.2004-10-01. [2] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra spriedums „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” Lietā Nr.2004-10-01. [3] Civilprocesa likuma komentāri, Trešais papildinātais izdevums, Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2006, 698.lpp. [4] Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr.326/330. [5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2005.gada 26.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-48. [6] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra spriedums „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” Lietā Nr.2004-10-01. [7] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra spriedums „Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” Lietā Nr.2004-10-01. [8] Jelgavas tiesas tiesnese 2009.gada 10.augusta lēmumā lietā Nr.3 – 12/3091/09. [9] Jelgavas tiesas tiesnese 2009.gada 10.augusta lēmumā lietā Nr.3 – 12/3091/09. [10] Jelgavas tiesas tiesnese 2009.gada 10.augusta lēmumā lietā Nr.3 – 12/3091/09. [11]Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr.326/330. [12] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments lietā Nr.SPC-28/2008. [13] Rīgas rajona tiesas tiesneses 2010.gada 12.novembra lēmums lietā Nr.3 – 12/4364/10. [14] Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr.326/330. [15] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009.gada 28.oktobra lēmums lietā Nr.SPC-99. [16] Rīgas rajona tiesas tiesneses 2010.gada 12.novembra lēmums lietā Nr.3 – 12/4364/10. [17] Jelgavas tiesas tiesneses 2011.gada 1.septembra lēmums lietā Nr.3 – 12/1978/11. [18] Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2009.gada 22.septembra lēmumā lietā Nr.3-12/1202. [19] Jelgavas tiesas tiesneses 2011.gada 1.septembra lēmums lietā Nr.3 – 12/1978/11. [20] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 8.oktobra lēmums lietā Nr.CA-4038, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 12.novembra lēmums lietā CA-4319, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 16.novembra lēmums lietā Nr.CA-4320, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 16.novembra lēmums lietā CA-4321 [21] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2010.gada 10.septembra lēmums lietā Nr.3-12/4963(2010.g.). [22] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2010.gada 10.septembra lēmums lietā Nr.3-12/4963(2010.g.).
Jūs nevarat pievienot komentārus! Vispirms reģistrējieties un/vai ieejiet sistēmā!
»» Ieteikumi »» Biežāk uzdotie jautājumi »»
Publikācijas un komentāri ne vienmēr atbilst Latvijas Juristu biedrības viedoklim. Lapas īpašnieki nenes nekādu atbildību par publikāciju saturu. Par publikāciju saturu atbildīgs personīgi pats autors. Likumam neatbilstošas publikācijas pēc pirmā kompetentu iestāžu pieprasījuma tiks izņemtas.
Top.LV
Latvijas Reitingi