Jurismi
Tiesnesis apsūdzētājam: - Kā jūs varējāt apmānīt cilvēkus, kas jums uzticējās? - Savādi gan jums tie jautājumi. Nu, kā es varu apmānīt cilvēkus, kas man neuzticas?
Reģistrētiem lietotājiem
E-pasta adrese:
Parole:
Neesi reģistrēts?
Sadaļas
Mūs atbalsta
Juridiskie pakalpojumi
Līgumu paraugi
Intelektuālais kapitāls – intelektuālā īpašuma tiesību objekts.(0)
Raksts lasīts 14936 reizes. Sadaļa Informācija
Intelektuālais kapitāls ir indivīda tiesības uz radošās darbības rezultātiem. Tās ir cilvēku tiesības, kas attiecas uz literatūras, mākslinieku, zinātnieku, aktieru (u.c. censoņu) radošās darbības, skaņu ierakstu, radio un televīzijas pārraižu, rūpniecisko paraugu, preču zīmju, firmu nosaukumu un cita veida izgudrojumiem. Pirmo reizi vārdi „intelektuālais kapitāls” tika ieviesti 1967.gadā Intelektuālo tiesību vispasaules organizācijas konvencijā, kā cilvēka tiesību atsevišķs objekts. Taču nedefinēts – intelektuālais kapitāls pastāv jau gadsimtiem ilgi.

            Katrs, kurš rada kaut ko jaunu – rada intelektuālo kapitālu, tādējādi ieguldot savu darbu kopējā sabiedrības attīstībā. Šis radītājs (autors), lai gūtu lielāku gandarījumu, dabiski tiecās pēc atalgojuma par radīto. No šī brīža autoru un intelektuālo kapitālu saista kopīgas intereses. No vienas puses, lai autors tiktu atalgots, bet no otras puses, kāds, kuram ir nepieciešams šis intelektuālais kapitāls, par kuru viņš ir ar mieru maksāt. Sākotnējā interešu aizsardzība parādījās un nostiprinājās ar privilēģiju sistēmas palīdzību, kuras izdeva monarhs. Pasaulē pirmais patents tika izdots 1421 gadā. Tas tika izdots ar Florences pilsētas valdes lēmumu cilvēkam ar vārdu Filippo Bruneleski, kurš izgudroja kuģu pagriežamo krānu. Līdz ar to patentu tiesības parādās kā valsts iestāžu (pilnvarotā) izdots dokuments, kas apliecina izgudrotāja tiesības uz savu izgudrojumu. Līdz patentu tiesību izgudrošanai katrs varēja lietot izgudrojumu, kuru pats nav radījis. Rezultātā ne vērtības autors, ne izdevējs, ne tehnisko jauninājumu risinātājs, ne arī tas, kurš apmaksāja šo darbu – bieži vien nesaņēma nekādu savas darbības atalgojumu. Šāds stāvoklis drausmīgi bremzēja tehnisko progresu un stāvēja kā šķērslis kultūras vērtību pavairošanā un izplatīšanā. Bija nepieciešams panākt, lai katra ieinteresētā persona caur tirgus mehānismu varētu realizēt savas materiālās intereses un tajā pat laikā „nevāktu ražu tur, kur neko nav iesējis.”

            Ar drukājamās mašīnas izgudrošanu (1448. g.), ar pirmo žurnālu un avīžu parādīšanos cilvēks atklāja vēl nebijušu galaktiku, kurā intelektuālais potenciāls kļuva par ekonomisku vērtību, jeb kapitālu. No šī brīža arī šai vērtībai bija lemts pievienoties mūsdienu modernā laikmeta dominējošajai vērtībai – nepārtrauktai ekonomikas augšupejai ar iekšzemes kopproduktu (IKP), kā nosakošo mērauklu.

            Šinī periodā var sākt runāt par intelektuālā kapitāla juridisko nozīmi sabiedrībā vispār. Intelektuālais kapitāls parādās kā nozieguma motīvs (subjekts - zaglis) no vienas puses un kā intelektuālo tiesību objekts no otras puses. Parādījās ko zagt – parādījās ko aizsargāt!

            Ar intelektuālā kapitāla ekonomisko iespēju atklāšanu valstij radās nepieciešamība iejaukties šajā darbību esamībā, lai nostiprinātu, koordinētu un regulētu likumdošanas funkcijas šajā nozarē. Parādījās iekšzemes likumi un starptautiski līgumi un konvencijas. Piemēram, 1961. gada 2. decembra Starptautiskā konvencija par augu šķirņu aizsardzību. Parādījās tādas institūcijas kā vispasaules intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) un kopumā šī nozare izpletās un turpina to darīt

            Reālas patentu tiesības tika noteiktas tikai „Apgaismības laikā”. Pirmā autortiesību un patentu likumu dzimtene mūsdienu izpratnē skaitās Anglija. Tieši šeit 1623 gadā tika pieņemts „Monopoliju statuss”. Katram, kas radījis kaut ko jaunu un to pielietojis, tiek piešķirtas monopolas tiesības to izmantot ar visām priekšrocībām un izdevīgumu 14 gadus. 1710. gadā Anglijā parādījās arī pirmais autoru likums ar nosaukumu „Anglijas karalienes statuss”, kas saturēja vienu no galvenajiem autortiesību principiem – „kooperait” princips – tiesības uz publicēta darba aizsardzību, aizliegums bez autora piekrišanas šo darbu tiražēt. Tieši autoram piederēja šīs publicēšanas tiesības 14 gadus autora dzīves laikā no darba radīšanas brīža ar iespēju šo termiņu pagarināt vēl uz 14 gadiem dzīves laikā. Vēlāk patentu un autortiesību likumi tika pieņemti ASV, Francijā un citās Eiropas valstīs.

            Piemēram, Francijā „Vecās kārtības laikā” autoram tika piešķirtas galējās tiesības uz darba publicēšanu. 1789. gada revolūcija „noslaucīja” visas privilēģijas, kā rezultātā tika pasludināts, ka viss, ko publicē autors, tajā pašā momentā kļūst par „sabiedrisko īpašumu”. (1789. gada Dibināšanas sapulces dekrēts). Taču drīzumā jaunais režīms bija spiests mainīt savu lēmumu. Saprata, ka ar intelektuālo kapitālu var pelnīt milzīgu naudu. Tam sekoja divi likumi (1791. g. un 1793. g.), kuri pirmo reizi vēsturē garantēja visas daiļrades paveidu aizsardzību (literatūra, drāma, mūzika, tēlniecība). Le Šapeljē ziņojumā, kurš kļuva par pamatu pirmajiem likumiem, tika apgalvots, ka rakstnieka doma ir darinājums un ir pati svētākā un neapstrīdamākā lieta. Vienā 1791. g. Francijas patentu likuma daļā tika teikts, ka: „katra jauna ideja, kuras pasludināšana un īstenošana nes sabiedrībai labumu, pieder tam, kurš to ir radījis. ” Rezultātā tika nodefinēts literatūras un ražošanas īpašums, kas tika nostiprināts Francijas likumdošanā.

            Vēl agrāk autortiesību ideja kā „pats svētākais īpašuma veids”, tika nostiprināts ASV likumdošanā – Masačusecas štatā, proti, 1789. g. 17 martā tika noteikts, ka: „nav īpašuma, kas piederētu cilvēkam vairāk, kā tas, kas ir viņa intelektuālā darba rezultāts.”

            Sabiedrība soļo aizvien tālāk savā attīstībā un rod aizvien jaunas darbības metodes un tradīcijas. Veidojās jaunas firmas, kuras savu produkciju un pakalpojumus izplata visā pasaulē. Aug tirdzniecības apjomi. Piemēram, firma Nestle, iegādājoties pazīstamu firmu Rowntree, 80% no kopējās summas samaksāja par tirdzniecības zīmi Rowntree. Autorūpniecības kompānija Dodge tika pārdota par 146 miljoniem dolāru, pie tam pusi no šīs summas (74. milj. Dolāru) sastādīja tirdzniecības zīmes cena. Vodkas „?????????” tirdzniecības zīmes cena bija 400 miljoni dolāru.

       ;     Intelektuālo kapitālu peļņas nolūkos ļoti bieži izmanto dažāda veida falsifikācijās, imitācijās un kompilācijās. Par manipulācijas upuri kļūst indivīda tādas garīgās vērtības un estētiskās īpašības kā  mīlestība lasīt, apmeklēt izstādes, kolekcionēt, dažāda veida „hobiji” u.c. Praktiski jebkurš cilvēks var kļūt par kļūt par situācijas vai materiālo vērtību upuri krāpniekam.

            Falsifikācija nebūtu tik viegla ja negodīgi cilvēki nesadarbotos ar ierēdņiem. Arī likumdošana šajā nozarē sevi neattaisno.

            Diemžēl likumdošana, galvenokārt aizstāv tikai valsts intereses. Vienādas nozares konkurējošo uzņēmumu intelektuālā kapitāla aizsardzība ir gaužām nožēlojama. To var redzēt jebkurā pasaules tirgū, kur gandrīz visas preces ar ievērojamu firmu zīmju nosaukumiem ir viltotas un nevienam nenāk prātā aizstāvēt šo situāciju tiesā.  Lielais vairums mazo uzņēmumu, kas ražo vai piemēram, šuj kādus audumu izstrādājumus kā izgatavotāju min kādas zināmas firmas zīmes. Te tiek pielietotas visādas mazas viltībiņas, kad it kā  nevar saukt pie atbildības (viena burta aizvietošana ir citu , līdzīgu  Sony uz Sanyo  u.c.).   Šāda tipa pārkāpumus, kad viltojumu izmanto kā oriģinālu, sauc par falsifikāciju.

            Šis mānīšanās paņēmiens visvairāk izplatīts ir mākslas pasaulē. Ar ekspertu armiju nepietiktu lai veiktu izstrādājumu ekspertīzi visās pieejamās mākslas izstādēs. Pie tam šeit novērojama tāda situācija, kad mākslas galeriju īpašnieki un pat mākslinieki it kā nemaz negrib lai tiktu noskaidrota, piemēram, gleznu ekspertīze, jo tas grautu šīs izstādes reputāciju un atbaidītu bagātos pircējus kas savukārt samazinātu ienākumus. Arī mākslinieki ir ieinteresēti lai viņu gleznas atrastos blakus kādam slavenam darbam un nevis šī darba dublikātam. Tādēļ te valda klusa „sadarbība”. Privāto kolekciju īpašnieki, ja arī nojauš, ka kāda no iegādātām gleznām varētu būt ne oriģināls , tad lai saudzētu nervu sistēmu un sava mīļā miera labad šo jautājumu nemaz necilā.  Un arī tie, retie, kam bijusi iespēja aplūkot kādu privāto un parasti grūti pieejamo mājas kolekciju un kas prot atšķirt īstu no viltojuma, nekad nelietos vārdu „viltojums”, bet tikai atļausies pateikt, ka šī glezna viņam „nepatīk”. Pie tam liela daļa no šedevriem ir pirkta „no rokas” ar piebildi, ka šis darbs ir zagts, bet tādēļ tas kļūst vēl kārojamāks jo uzreiz rodas iespēja to iegādāties par ievērojami lētāku cenu un šis darbs ar savu vēsturi iegūst papildus „noslēpuma vērtību”. Ja arī kāda darba viltojums tiek atklāts, tad lai negrautu savu reputāciju parasti neviens negriežas policijā.       

            Laikam no visvairāk viltotajiem ir Faberže. Un ja no visām iespējamām vietām savāktu Faberže olas, tad no tām izveidotos pamatīga kaudze.

            Pirms Pirmā pasaules kara no Luvras tika nozagta slavenā „Mona Līza”. Pirms šo ieguvumu kādam pārdeva no tā tika izgatavotas vismaz piecpadsmit kopijas, kuras katra tika pārdota par milzīgām summām. Pēc pāris gadiem kad policija atrada oriģinālu un atgrieza to Luvrā neviens no šiem pircējiem neatzinās, ka ticis apkrāpts. Parasti lielais vairums dārgo gleznu pircēji ir diletanti, kas vēlas ieguldīt savu naudu nezūdošās vērtībās.

            Literatūrā lielus apmērus ir ieguvusi, tā saucamā kompilācija”, kad ne tikai vārdi, teikumi, kāda doma, aprakstītā jēga, bet pat veseli sižeti tiek izmantoti kā savējie.

            Arī mūzikas pasaulē nepārtraukti notiek strīdi.

            Rūpniecībā, lai aizsargātu „Know-how” tiek izmantotas aizsardzības sistēmas un darbinieki parakstās par noslēpumu neizpaušanu.

            Autortiesībās nav panta, kas aizliegtu izmantot kādu pseidonīmu. Tas tiek plaši izmantots, kad zem kāda popularitāti guvuša pseidonīma peļņas nolūkos,  tiek publicēti cita (nezināma) autora darbi. Šī ir ētiska problēma, jo tirgus tiek piepludināts ar „makulatūru” un talantīgi rakstnieki zaudē savu popularitāti, jo tos neviens vairs nelasa. Lai iegūtu slavu zem cita vārda atkal ir vajadzīgs laiks un nauda.

            Kā zināms, lai ieviestu ražošanā kaut ko jaunu, bez zināšanām ir vajadzīgi arī līdzekļi.  Kā parasti tie vienmēr atrodas tur, kur kaut kas saistīts ar jaunām kara tehnoloģijām.  Var teikt, ka viss jaunais, kas tiek ieviests ražošanā tiek īstenots pateicoties kara rūpniecības kompleksam un vispirms iziet „pārbaudi” kara laukā.

            Pēc beidzamā kara „Brīvība Irākai” amerikāņi izstādīja apskatīšanai savus beidzamos supermodernos ieročus, kuros tika izmantoti vēl līdz šim nekur nepielietoti zinātnes sasniegumi (know-how). Lūk, daži no šiem ieroču veidiem:

-         jaunākā radiolokācijas sistēma atklāšanas sistēma „Jstars”;

-         ar kosmisko aparātu palīdzību vadāmās aviobumbas „JDAM”;

-         ciparu tehnoloģijas apkārtnes novērošanas sistēmas;

-         ar hitozīnu piesātinātie pārsēji, kas aptur asiņošanu;

-         no attāluma vadāmais lidaparāts „Predator” u.c.

 

           Šos Irākā pielietotos sasniegumus vēl var papildināt ar tādiem izgudrojumiem kā „HAARP”, ar kura palīdzību var iejaukties litosfēras, hidrosfēras, biosfēras, atmosfēras un ģeokosmiskajos procesos un kas var tikt izmantots ne tikai laika apstākļu maiņai, bet arī cilvēka apziņas izmaiņai. Šo sistēmu var izmantot ne tikai kara, bet arī iekšzemes vajadzībām kad rodas nepieciešamība samierināt lielas cilvēku masas.

            „HAARP” sistēma darbojas sevišķi zemā un sevišķi augstā elektromagnētisko izstarojumu diapazonā no 300 MHz līdz100 Hz.

            Jaunākie izgudrojumi un „know-how” tiek turēti lielā slepenībā un lielo valstu spiegi labprāt tiktu tiem klāt. Attiecībā pret kara rūpniecību var teikt , ka šeit „know-how” tiek apsargāti ar modernāko ieroču palīdzību.

 

 

 

  1. – ??????? ??????????? ???????. ??????. ?????-?. 2002
  2. – E. Brastiņš „Tautisma mācība” P/S. „Zemnieka Domas” izdevums Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40 1936.g.
  3. – Avīze „??????”. Nr.51. ???????, 2003 ?.
  4. – ?.?.???????. „????????? ???? ?????”. ??????. „????”. 2004

 

Resursi Internetā:

 

  1. - http://www.copyright.ru/publ/dip_p_004.html
  2. - http://www.latiss.lv/articles/domain.shtml
  3. - http://www.latiss.lv/articles/int_prop_rus.shtml
  4. - http://www.copyright.ru/publ/dip_p_004.html
  5. - http://www.example.com
  6. - http://www.example.com
Jūs nevarat pievienot komentārus! Vispirms reģistrējieties un/vai ieejiet sistēmā!
»» Ieteikumi »» Biežāk uzdotie jautājumi »»
Publikācijas un komentāri ne vienmēr atbilst Latvijas Juristu biedrības viedoklim. Lapas īpašnieki nenes nekādu atbildību par publikāciju saturu. Par publikāciju saturu atbildīgs personīgi pats autors. Likumam neatbilstošas publikācijas pēc pirmā kompetentu iestāžu pieprasījuma tiks izņemtas.
Top.LV
Latvijas Reitingi