Jurismi
- Viņai bija trīs bērni, tā? - Jā. - Cik bija puikas? - Neviens. - Vai bija kāda meita?
Reģistrētiem lietotājiem
E-pasta adrese:
Parole:
Neesi reģistrēts?
Sadaļas
Mūs atbalsta
Līgumu paraugi
Valsts kompensāciju nodrošināšanas mehānisms cietušajiem(0)
Raksts lasīts 15248 reizes. Sadaļa Krimināltiesības
Globalizācijas ietekmē mainoties sabiedrībai, mainās arī izpratne par pāridarījuma atlīdzināšanu. Vērība tiek pievērsta tam, lai pāridarījums tiktu atlīdzināts arī tajos gadījumos, kad pāridarītājs nav zināms. Iespējams, šādu, savā ziņā neiecietību pret personas aizskārumu veicina vispārējā liberālā attieksme un uzskats par personu tiesību vienlīdzību, tai skaitā cietušo personību aizskarto tiesību atjaunošanu.

Publicēts: Jurista Vārds >Ā 25.09.2007Ā 39 (492) >Ā Skaidrojumi. Viedokļi

Latvija ir pievienojusies to valstu saimei, kas, īstenojot taisnīguma un Pamattiesību hartā noteiktos principus, nodrošina valsts kompensāciju mehānismu cietušajiem. Tomēr valsts noteikts efektīvs un ātrs valsts kompensāciju mehānisms vēl nenozīmē, ka kompensācija ir taisnīga un samērīga. Taisnīgumam nav vienotas definīcijas, taču šis jēdziens ietver filozofiskus, ētiskus, juridiskus un politiskus aspektus. "Taisnīgums prasa, lai pastāvētu atbilstība, sabalansētība starp indivīdu un sabiedrību vai valsti, starp to tiesībām un pienākumiem, starp rīcību un tās novērtējumu, darbu un samaksu, noziegumu un sodu, cilvēku nopelniem un to sabiedrisku atzīšanu. Neatbilstība šajās attiecībās tiek vērtēta kā netaisnība."1 Kā vērā ņemams piemērs jāmin taisnīguma jēdziens, kas ir izteikts Eiropas Savienības dalībvalstu 1990. gada Kopenhāgenas dokumentā: "Likumu vara nenozīmē tikai formālu legalitāti, bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības ārkārtējās vērtības pilnīgu atzīšanu un attiecīgu institūciju garantētu tās pilnīgu izpausmes iespēju."2 Tādējādi var secināt, ka noteikt, kas ir taisnīgs kompensācijas apmērs, valstij ir vairāk nekā grūti. Turklāt Rietumeiropas valstīs nenosaka vienādas kompensācijas summas par līdzīgiem aizskārumiem, taču ir saskatāmas noteiktas tendences, kas nav tieši atkarīgas no vispārējā labklājības līmeņa.3 Latvijā valsts kompensāciju jautājumi cietušajiem noziedzīgos nodarījumos ir pašā attīstības sākumpunktā un tādējādi, balstoties uz attīstīto valstu pieredzi un zinātnieku pētījumiem šajā jomā, ir iespējams pietuvoties relatīvi vienotai attīstīto valstu izpratnei par taisnīgas kompensācijas apmēru un noteikt taisnīgu kompensāciju cietušajiem.

Šī tēma ir aktuāla, jo valsts kompensācijas cietušajiem ir kā valsts reakcija, atlīdzinot saviem iedzīvotājiem, kas cietuši tīšā noziedzīgā nodarījumā, jo savā ziņā valsts nav pratusi tos nosargāt. Šajā gadījumā valsts uzņemas vidutāja lomu - atlīdzina cietušajam, kompensējot ciešanas, un arī soģa lomu pret nozieguma veicēju, sodot to par nodarīto. Sodīšanas funkcijas valsts realizē jau sen, bet valsts kā atlīdzinātājas funkcijas ir samērā jaunas.

"Svarīgi ir saskatīt, kāda ir Latvijas sabiedrības attieksme pret globālajiem riskiem un cik lielā mērā tā demonstrē izpratni par lokālo risku saistību ar starptautiskām problēmām, jo tieši tas lielā mērā nosaka šo indivīdu, kā arī Latvijas likumdošanas un izpildvaras institūciju spējas sniegt savu ieguldījumu globālo problēmu risināšanā."4 Iespējams, pieaugot noziedzības līmenim, mainoties tiesiskuma izpratnei, paplašināsies izpratne par kompensācijām cietušajiem un par optimālu valsts politiku cietušo tiesību aizsardzības nodrošināšanai. Ir svarīgi uzsvērt, ka viens no Eiropas Kopienas mērķiem ir atcelt šķēršļus personu pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu apritei starp dalībvalstīm un fiziskai personai garantēt brīvību, ceļojot uz citu dalībvalsti. Taču līdz ar to ir jānodrošina šīs personas aizsardzība pret kaitējumu attiecīgajā dalībvalstī ar tādu pašu pamatojumu kā attiecībā uz pilsoņiem un personām, kas šajā valstī dzīvo. Pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu kompensāciju piešķiršanu noziegumos cietušajiem, jābūt šā mērķa īstenošanas sastāvdaļai.

M. Tečeres un R. Reigana valdīšanas laikā (20. gadsimta astoņdesmitajos gados) deviance tika uztverta kā individuāla pataloģija, kā destruktīvu noziegumu uzvedība, kas aktīvi izvēlēta un saistīta ar indivīda vāju paškontroli un zemu morāli.5 Taču deviance nav apskatāma kā individuāla īpatnība, bet gan kā sociāls lielums. Var piekrist vairāku autoru viedoklim, ka "noziedznieks ir noteiktas cilvēku kopienas produkts, kuru rada un formē šī kopiena, tā nosaka viņa uzvedību".6 Jo tikai salīdzinājumā pret veselumu vai kādu lielumu var saskatīt atšķirīgo. Tas nozīmē, ka valstij ir jāvelta liela uzmanība sabiedrības izglītībai, personības attīstībai un sociālajiem apstākļiem. A. Gidenss kā vienu no risinājumiem piedāvā noteiktu kategoriju personu loka fizisku izslēgšanu no sabiedrības kopīgās telpas, lai samazinātu noziedzību vai novērstu noziedzības risku.7 Šai sakarībā interesanta ir E. Dirkheima atziņa, ka sabiedrība bez noziedzības nav iedomājama, jo tā ir maksa par sociālajām pārmaiņām; pat vēl vairāk - noziedzība ir sabiedrības veselības rādītājs.8 Ja sabiedrība spēj ar to cīnīties, tā ir vesela, savukārt, ja spējas cīnīties ir vājas, tas neliecina par sabiedrības kā sociāla organisma veselību, drīzāk gan par kopīgās morāles pagrimumu.

Tādējādi valstij jādara viss, lai ierobežotu noziedzību, nevis nosacīti cīnītos ar tās radītajām sekām, kompensējot personai radušos materiālos un morālos zaudējumus, jo ar materiālu kompensāciju vien nevar atjaunot stāvokli, kāds ir bijis cietušajai personai pirms nodarījuma izdarīšanas, nemaz nerunājot par noziedzīgiem nodarījumiem ar letālu iznākumu. Materiālos zaudējumus var ekonomiski pamatot, bet aprēķināt zaudējumus par morālo aizskārumu ir ārkārtīgi grūti, jo var nonākt arī līdz jautājumam, piemēram, kādai būtu jābūt materiālajai kompensācijai par tuvinieka zaudējumu kā morālu aizskārumu vai arī kādai ir jābūt atlīdzībai dzimumneaizskaramības noziegumā. Ievērojot, ka sekas ir relatīvi neatgriezeniskas, un līdz ar to zaudējumi sabiedrībai un valstij ir grūti prognozējami un pārrēķināmi, ir svarīgi neaizmirst cīnīties ar cēloņiem.

2004. gada 29. aprīlī tika pieņemta Eiropas Padomes Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem (turpmāk - direktīva).9 Tā nosaka valsts kompensāciju cietušajiem mehānisma izveides un darbības vadlīnijas katrā Eiropas Savienības dalībvalstī. Eiropas Savienībā noziegumos cietušajiem jābūt tiesībām uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par nodarītajiem kaitējumiem neatkarīgi no tā, kurā Eiropas Kopienas valstī noziegums izdarīts. Ar šo direktīvu izveido sadarbības sistēmu, lai noziegumos cietušajiem atvieglotu kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos. Šai sistēmai jādarbojas, pamatojoties uz dalībvalstu sistēmām kompensāciju piešķiršanai tādos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas izdarīti to teritorijā. Ir noteikts, ka dalībvalstīs ne vēlāk kā 2006. gada 1. janvārī jābūt spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, lai izpildītu direktīvas prasības.

Nacionālās likumdošanas līmenī Latvijas Republikā tika pieņemts likums "Par valsts kompensāciju cietušajiem" (turpmāk - likums), kurš stājās spēkā 2006. gada 20. jūnijā. Par atbildīgo iestādi jautājumā par valsts kompensāciju cietušajiem ir noteikta Juridiskās palīdzības administrācija (turpmāk - Administrācija).

Administrācija ir Tieslietu ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kura tika izveidota 2006. gada 1. janvārī. Tās funkcijās ietilpst:

- jautājumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu administratīvajās lietās, civillietās un krimināllietās (cietušajiem) izlemšana,

- juridiskajai palīdzībai paredzēto līdzekļu izmaksāšana,

- valsts kompensāciju izmaksāšana cietušajiem,

- likumā noteiktajos gadījumos - valsts budžeta līdzekļu, kas piešķirti juridiskās palīdzības nodrošināšanai un valsts kompensāciju cietušajiem izmaksāšanai, piedziņa.

No minētā izriet, ka var nodalīt divas Administrācijas darbības jomas - valsts nodrošināto juridisko palīdzību un valsts kompensācijas cietušajiem. Jāatzīmē, ka šīs divas darbības sfēras ir jomas - cietušajiem ir iespējams ne tikai saņemt valsts kompensāciju, bet arī valsts apmaksātu juridisku palīdzību, ja cietušais ir trūcīgs vai maznodrošināts. Līdz ar to šajā gadījumā valsts var pilnīgāk nodrošināt šīs personas tiesību aizsardzību, lai atlīdzinātu pāridarījumu.

Likuma mērķis ir nodrošināt fiziskajai personai, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu, ja noziedzīgais nodarījums bijis vērsts pret personas dzīvību vai veselību un ir iestājusies personas nāve vai cietušajam nodarīti smagi, vidēja smaguma miesas bojājumi vai noziedzīgais nodarījums bijis vērsts pret personas dzimumneaizskaramību. Šajā gadījumā likumā akcentēta nodarītā nozieguma motivācija - tīšums. Tas nozīmē, ka valsts kompensācija cietušajiem tiek izmaksāta tikai tad, ja noziegums bijis tīšs, bet neizmaksā, piemēram, ja noziegums veikts aiz neuzmanības.

Lai raksturotu Latvijas sabiedrības vajadzību pēc valsts kompensācijas cietušajiem, nepieciešams raksturot situāciju. Ņemot vērā Latvijas kriminologu biedrības aprēķināto noziedzības koeficientu uz 10 000 iedzīvotāju, var secināt, ka Latvijā noziedzības līmenis pēdējos gados ir stabils.10 Turklāt, balstoties uz Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem par 2005. un 2006. gadu11, var secināt, ka kopējais noziedzīgo nodarījumu skaits ir pieaudzis vairāk nekā par 10 000 gadījumu, attiecīgi 51 435 un 62 328 reģistrēti noziedzīgie nodarījumi.

Visai graujoša ir statistika, salīdzinot 2006. gada noziedzības līmeni un valsts kompensāciju izmaksas skaita attiecības pa noziegumu veidiem:

- par dzimumnoziegumiem - 361 (noziegums valstī) un 7 (izmaksātas kompensācijas),

- par smagiem miesas bojājumiem - attiecīgi - 231 un 12,

- tīšas slepkavības - attiecīgi - 148 un 30.

Tā kā personas, kuras pēc šī gada 1. jūlija atzītas par cietušām un kurām nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, arī var saņemt valsts kompensāciju cietušajiem, prognozējams, ka iesniegumu skaits ievērojami palielināsies. Tas skaidrojams ar apstākli, ka vidēja smaguma miesas bojājumiem ir diezgan sadzīvisks raksturs.

Un tādēļ būtiski ir precizēt personu loku, kas iegūst cietušās personas statusu, lai saņemtu valsts kompensāciju cietušajiem.

Tiesības uz valsts kompensāciju persona iegūst līdz ar lēmuma pieņemšanu par personas atzīšanu par cietušo. Šādu lēmumu pieņem procesa virzītājs, parasti kriminālprocesa ierosināšanas stadijā tā ir Valsts policijas amatpersona. Persona par cietušo var tikt atzīta šādos gadījumos:

1) ja pašai personai ar noziedzīgu nodarījumu ir radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums, kas likuma "Par valsts kompensāciju cietušajiem" ietvaros tiek saprasts kā smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi, vai ja aizskarta personas dzimumneaizskaramība;

2) ja persona noziedzīga nodarījuma rezultātā mirusi, cietušais kriminālprocesā var būt pārdzīvojušais laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs, pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks.

Ir svarīgi, lai persona līdz ar atzīšanu par cietušo saņemtu arī informāciju par cietušā valsts garantētajām tiesībām un pienākumiem. Tādēļ būtiska loma ir iestāžu savstarpējai sadarbībai personas informēšanā par tās tiesībām. Pretējā gadījumā iespējama situācija, ka personas, kurām šī valsts palīdzība būtu visvairāk nepieciešama, to nesaņemtu, jo tās netiktu informētas par šādu sev garantēto tiesību nodrošinājuma iespējām. Valsts kompensācijas kontekstā tas ir saistīts ar likumā noteikto termiņu valsts kompensācijas pieprasījuma iesniegšanai, t. i., gada laikā pēc dienas, kad persona atzīta par cietušo.

Cietušajam ir tiesības uz valsts kompensāciju arī tad, ja vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai viņa līdzdalībnieks nav noskaidrots vai viņš saskaņā ar Krimināllikumu nav saucams pie kriminālatbildības. Jāuzsver, ka, veidojot kompensācijas mehānismu Latvijā, ir maksimāli ņemtas vērā cietušā intereses, proti, cietušais var pretendēt uz valsts kompensāciju jau no brīža, kad procesa virzītājs (policija, prokuratūra vai tiesa) personu ir atzinis par cietušu, un neatkarīgi no tā, vai vainīgā persona ir noskaidrota vai ne. Tādējādi var uzskatīt, ka valsts ir uzņēmusies smagāko lomu šajā cietušo personu tiesību aizsardzības posmā, un var secināt, ka šis efektīvais mehānisms ir progresīvs un taisnīgs.

Vienlaikus svarīgi ir arī izskaidrot cietušajam, ka ar valsts kompensācijas pieprasījumu Administrācijā var vērsties jebkurā kriminālprocesa stadijā, nav obligāti jāgaida, kad spēkā stājies procesa virzītāja galīgais nolēmums. Saskaņā ar likumā noteikto, lai saņemtu kompensāciju, cietušajam Administrācijā jāiesniedz aizpildīta valsts kompensācijas pieprasījuma veidlapa. Tai jāpievieno spēkā stājies galīgais procesa virzītāja nolēmums, izpildu dokumenta kopija, ja atlīdzinājums par vardarbīga noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu nav izpildīts vai izpildīts nepilnīgi, vai, ja kriminālprocess nav pabeigts, procesa virzītāja izziņa.

Lai iesniegtu cietušā valsts kompensācijas pieprasījumu, nav personīgi jādodas uz Administrāciju, to var nosūtīt arī pa pastu. Pieteikuma veidlapu var saņemt Administrācijā, tās interneta mājaslapā (www.jpa.gov.lv) vai arī pie procesa virzītāja. Administrācija ir arī izveidojusi bezmaksas informācijas tālruni, pa kuru iedzīvotāji var saņemt gan informāciju valsts kompensācijas pieprasījuma aizpildīšanai, gan citu informāciju.

Administrācija 30 dienu laikā pēc valsts kompensācijas pieprasījuma saņemšanas pieņem lēmumu par valsts kompensācijas izmaksāšanu vai atteikumu to izmaksāt. Nepieciešamības gadījumā Administrācija septiņu dienu laikā pieprasa papildu informāciju. Savukārt valsts kompensāciju izmaksā mēĀ­neša laikā pēc dienas, kad pieņemts lēmums par valsts kompensācijas izmaksāšanu.

Vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs šobrīd ir Latvijas Republikā noteiktās piecas minimālās mēneša darba algas. Ja cietušais no vardarbīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vai līdzdalībnieka ir saņēmis kompensāciju par nodarīto kaitējumu un to pierāda maksājumu apliecinošs dokuments, valsts kompensācijas apmēru samazina atbilstoši jau saņemtajai kompensācijai.

Valsts kompensācija tiek izmaksāta 100% apmērā, ja iestājusies personas nāve, 70% apmērā, ja cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi vai aizskarta cietušā dzimumneaizskaramība, un 50% apmērā, ja cietušajam nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.12 Valsts kompensācija tiek izmaksāta 50% apmērā no noteiktā valsts kompensāciju apmēra, ja noziedzīgais nodarījums izdarīts stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas vai personas aizturēšanas robežas.

Jāatzīmē, ka Administrācija attiecībā pret vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai viņa līdzdalībnieku pārņem cietušā tiesības uz kompensāciju izmaksātās summas apmērā. Tas ir: tiklīdz Administrācija izmaksā kompensāciju noziegumā cietušai personai, tā pārņem cietušā tiesības piedzīt no nozieguma izdarītāja naudas summu izmaksātās kompensācijas apmērā.

Izvērtējot līdzšinējo Administrācijas pieredzi valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos, ir jāatzīmē, ka bieži vien personas piesakās valsts kompensācijām gadījumos, kad noziedzīgs nodarījums izdarīts aiz neuzmanības, piemēram, ceļu satiksmes negadījumos. Pat tad, ja ceļu satiksmes negadījuma dēļ persona gājusi bojā vai tai nodarīti miesas bojājumi, noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi nosaka personas attieksme pret seku iestāšanās iespēju, un tā var būt tikai neuzmanība. Līdz ar to šādi gadījumi neatbilst likuma mērķim un Administrācija lemj par atteikumu izmaksāt valsts kompensāciju.

Laikā no 2006. gada 20. jūnija, kad spēkā stājās likums "Par valsts kompensācijām cietušajiem", līdz 2006. gada 31. decembrim Administrācijā ar valsts kompensācijas cietušajiem pieprasījumu vērsušās 92 personas. Savukārt šī gada pirmajā pusgadā saņemti 90 personu iesniegumu valsts kompensācijas saņemšanai. Vidēji mēnesī Administrācija saņem apmēram 15 valsts kompensācijas pieteikumus. No 2006. gadā saņemtajiem kompensācijas pieprasījumiem 57 gadījumos pieņemts lēmums - 49 personām izmaksāta valsts kompensācija cietušajiem, astoņos gadījumos tā atteikta. Savukārt no 2007. gada pirmajā pusgadā 113 pieņemtajiem lēmumiem -pozitīvs lēmums pieņemts 76 personām, savukārt 37 - atteikums.

2006. gadā valsts kompensācija cietušajiem 30 gadījumos izmaksāta, ja tīša nozieguma rezultātā iestājusies personas nāve, 12 personām - par nodarītiem smagiem miesas bojājumiem, bet septiņām personām - par to dzimumneaizskaramības aizskārumu. Valsts kompensācijās cietušajiem 2006. gadā izmaksāti 19 035 lati. Savukārt šī gada pirmajos sešos mēnešos izmaksātas 39 kompensācijas gadījumos, kad iestājusies cietušā nāve, 19 personām - par tām nodarītiem smagiem miesas bojājumiem un 19 personām, kas cietušas no dzimumnoziegumiem. Kopumā valsts kompensācijās cietušajiem 2007. gada pirmajā pusgadā izmaksāti 67 803 lati.

Ja vērtē iepriekšējā gada otrā pusgada13 un šī gada pirmā pusgada statistiku attiecībā uz valsts kompensāciju izmaksu dinamiku, redzams, ka gan pieteikumu, gan pozitīvu lēmumu skaitam ir tendence pieaugt. Saistot minēto ar noziedzības dinamiku, izriet secinājums, ka nepieciešamība pēc valsts kompensācijas vēl tikai pieaugs.

Valsts nodrošinātais kompensāciju mehānisms vardarbīgos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem ir būtisks sociāltiesisks institūts. Tas ir sabiedrības un indivīda drošības garants no sociālā un tiesiskā aspekta un arī no cilvēktiesību realizācijas viedokļa, it īpaši Eiropas Kopienā. Taču valsts kompensāciju mehānisms nevar tikt vērtēts tikai pārnacionālā aspektā, jo dažādā valstu ekonomiskā, tiesiskā un sociālā situācija nosaka, ka šie mehānismi nevar darboties analogi. Tajā pašā laikā paliek neatbildēts jautājums, kas ir taisnīga un samērīga valsts kompensācija cietušajam noziedzīgā nodarījumā. Bez tam nedrīkst aizmirst, ka valsts kompensācijas mehānisms relatīvi uzskatāms kā sekas un tas jāvērtē paralēli noziedzības novēršanas aktivitātēm. Tādējādi arī jāsecina: lai cik efektīvi būtu valsts radītie atbalsta mehānismi cilvēkam un sabiedrībai, bez fundamentālas zinātniskas pieejas un pētnieku piesaistes šis jautājums var palikt neatbildēts vai arī atbilde var būt formāla. Tomēr viennozīmīgi jāsecina, ka Eiropas Savienībā telpā radītie vienotie tiesiskie kritēriji ir pozitīvi vērtējami un tas ir labs pamats sociāltiesiskās drošības sistēmas pilnveidei nacionālajā līmenī, tādējādi kalpojot kā sabiedrības un indivīda drošības garants no sociālā un tiesiskā aspekta.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nākas rezumēt, ka, neraugoties uz jau veiktajām iestrādēm, kas liecina par mehānisma nepieciešamību, šī mehānisma nodrošinātājiem, proti, Juridiskās palīdzības administrācijai, daudz resursu jāvelta gan sabiedrības informēšanai, gan identificēto problēmu novēršanai, vienlaikus izmantojot pētījumos gūtās atziņas.

Jūs nevarat pievienot komentārus! Vispirms reģistrējieties un/vai ieejiet sistēmā!
»» Ieteikumi »» Biežāk uzdotie jautājumi »»
Publikācijas un komentāri ne vienmēr atbilst Latvijas Juristu biedrības viedoklim. Lapas īpašnieki nenes nekādu atbildību par publikāciju saturu. Par publikāciju saturu atbildīgs personīgi pats autors. Likumam neatbilstošas publikācijas pēc pirmā kompetentu iestāžu pieprasījuma tiks izņemtas.
Top.LV
Latvijas Reitingi